Šodien ir ceturtdiena, divdesmit otrā svētdiena pēc Vasarsvētkiem, parasta diena bez gavēņa. Evaņģēlijā mācekļi gribēja uguni nosūtīt pār samariešu ciematu, kas nebija uzņēmis Jēzu. Viņš tos apturēja: Cilvēka Dēls nav nācis iznīcināt, bet glābt. Tas ir stāsts par mūsu pašu dusmām: tik viegli nolemt, ka kāds nav pelnījis žēlastību, un tik grūti atcerēties, ka arī mūs kādreiz glāba bez jebkāda nopelna. Šodien piemiņa glabā svēto Anastāziju Romieti, kura dzīvoja Romā trešā gadsimta vidū, vajāšanu laikā. Viņa Kristus dēļ pieņēma mocekļa nāvi. Ir saglabājusies atmiņa par viņas stingrību un klusu drosmi. Viņas varoņdarbs atgādina, ka uzticība Dievam dažkārt prasa vienkāršību un noturību. Mīļie mani, lai šī diena būtu klusa un laipna. Lai grūtās sarunās atrastos pacietība niknuma vietā, bet sirdī — vieta žēlastībai. Lai Kungs jūs svētī un glabā mierā. Svētā Anastāzija, lūdzies Dievam par mums.