Lielāko daļu dzīves esmu pavadījis, sākot jaunas lietas.
Dažas kļuva par uzņēmumiem.
Dažas — par produktiem.
Dažas pazuda.
Dažas, neizdodoties, man iemācīja vairāk nekā citas ar saviem panākumiem.
Ilgu laiku domāju par tām kā par atsevišķiem projektiem.
Tikai daudz vēlāk sapratu, cik nepārtraukts šis ceļš patiesībā ir bijis.
No televīzijas un radio līdz agrīnajam internetam, no tiešsaistes kopienām līdz platformām, no medijiem un analītikas līdz mākslīgajam intelektam es atkal un atkal esmu atgriezies būtībā pie viena un tā paša jautājuma:
kā noderīgā veidā savienot cilvēkus, informāciju un tehnoloģiju.
Mans ceļš Baznīcā attīstījās līdzās šim darbam.
Tas mani neaizveda prom no zinātnes vai tehnoloģijas.
Tā vietā tas padarīja citu jautājumu arvien grūtāk ignorējamu:
Tehnoloģija dod mums ārkārtīgu spēku radīt sistēmas, kas ietekmē cilvēku uzvedību, institūcijas un sabiedrības.
Jo spēcīgākas šīs sistēmas kļūst, jo lielāka ir to cilvēku atbildība, kuri tās būvē.
Šo perspektīvu es šodien ienesu savā darbā.
Jaunās tehnoloģijas mani joprojām fascinē.
Es joprojām esmu gatavs eksperimentēt.
Es joprojām esmu gatavs būvēt lietas, kas var neizdoties.
Taču pēc vairāk nekā divdesmit pieciem gadiem es daudz skaidrāk saprotu, ka sistēmas galīgais mērs nav tikai tas, vai tā darbojas.
Tas ir tas, ko tā dara ar cilvēkiem, kuri dzīvo tās iekšienē.
Vēl ir ļoti daudz, ko būvēt.
